Liktenis patiešām prot dot mācības. Reizēm spēcīgas, reizēm nozīmīgas. Bet vienmēr taisnīgas. Un vienmēr dodot otro iespēju tiem, kas ir gatavi mainīties
Mairis rokās cilāja jaunā autobusa atslēgas un nespēja noticēt savai laimei. Beidzot viņš atbrīvosies no mūžīgajiem bojājumiem, no šīm bezgalīgajām naktīm aukstā garāžā ar uzgriežņu atslēgu rokās. Taču autoparka direktors Jānis ātri vien atgrieza viņu no debesīm uz zemes.
— Apsveicu, Mairi, — direktors uzsita viņam uz pleca. — Tev ticis piepilsētas maršruts caur Bausku un Vecumniekiem. Tu taču zini, kādi tur ceļi.
Mairis sajuta, ka prieks aizplūst kaut kur uz leju, atstājot aiz sevis rūgtu vilšanos.
— Vai jūs nopietni, Jāni? Tur no asfalta palicis tikai nosaukums. Es jauno autobusu gada laikā pārvērtīšu metāllūžņos. Un kas tur brauc? Tikai pensionāri uz savām vasarnīcām.
— Un ko gan man vēl tur sūtīt? — direktors sarauca uzacis. — Paskaties uz mūsu šoferiem. Andrim drīz septiņdesmit. Viktoram te lapa, te nav skaidrs, kur viņš vispār ir. Pārējie ir vēl vecāki. Tu esi vienīgais jauns un stiprs.
Mairis gribēja iebilst, bet direktors jau turpināja:
— Gada beigās saņemsi labu prēmiju par sarežģītiem apstākļiem. Tāpēc neburkšķi un rīt brauc.
Nebija ko darīt. Mairis pamāja un izgāja no kabineta. Varbūt tas pat ir uz labu — vismaz alga būs pieklājīga. Nākamās pāris nedēļas pārvērtās īstā murgā. Sākumā kaut kāds džipu vadītājs viņu pēkšņi apdzina krustojumā. Mairis nobremzēja laikus, neviens necieta, taču izmeklēšana ar inspektoru aizņēma vairākas stundas un izsmēla visus pacietības krājumus.
Pēc tam pazuda maks ar dokumentiem — vai nu kaut kur izkritis, vai nozagts. Gandrīz mēnesi Mairis pavadīja, atjaunojot papīrus, vazājoties pa kabinetiem. Un vēl mamma Elīna paziņoja, ka precas. Piecdesmit astoņu gadu vecumā. Ar kaut kādu Artūru, celtnieku no kaimiņu novada.
— Mairi, es gribu, lai tu ar viņu iepazīsties, — viņa teica kādu vakaru, kad Mairis atgriezās no darba. — Viņš rīt atbrauks.
— Rīt? — Mairis bija pārsteigts. — Tik ātri?
— Nu, mēs jau trīs mēnešus tiekamies, — māte noteica. — Vienkārši neuzdrošinājos tev teikt.
Nākamajā dienā Artūrs parādījās viņu divistabu dzīvoklī ar visām savām mantām. Garš, plecīgs, ar kuplām ūsām un pārliecinātu gaitu. Viņš uzreiz aizņēma pusi skapja mammas istabā, izlika vannas istabā savus skūšanās piederumus un apsēdās uz dīvāna viesistabā, it kā šeit būtu dzīvojis vienmēr.
Mairis sajutās kā viesis savā paša mājā. Agrāk, atnākot no darba, viņš varēja mierīgi iekārtoties virtuvē, paēst vakariņas, paskatīties televizoru. Tagad māte un Artūrs pastāvīgi kaut ko apsprieda divatā, smējās par kaut kādiem saviem jokiem. Mairis saprata — viņiem ir tiesības uz privāto dzīvi. Bet vieglāk no tā nekļuva. Pēc nedēļas viņš savāca mantas sporta somā un izgāja pie mātes virtuvē.
— Es pagaidām padzīvošu pie Evijas.
— Kā — pie Evijas? — mamma ielaida kausu katlā. — Bet kāpēc tu tik pēkšņi?
— Negribu traucēt jums ar Artūru. Viss kārtībā, mam. Evijai ir istaba kopmītnē, vietas pietiks.
Artūrs iznāca no istabas, ar dvieli slaucīdams tikko mazgātās rokas.
— Mairim ir taisnība, Elīna. Jaunam vīrietim jāsāk veidot sava dzīve. Pie mums tā ir pieņemts — divdesmit piecu gadu vecumā dēls jau ir patstāvīgs.
Mairis neklausījās pamācībās, pamāja un devās uz izeju. Māte mēģināja viņu apturēt:
— Mairi, vismaz paēd vakariņas!
Bet Artūrs apkampa viņu ap pleciem:
— Nevajag, Elīna. Lai iet. Mēs ar tevi sarīkosim romantisku vakaru.
Māte nosarka un pasmaidīja. Mairis aizvēra aiz sevis durvis.
Viņš iedarbināja savu veco auto un brauca centra virzienā, kur paneļu daudzstāvu ēkā atradās kopmītne. Evija strādāja par dispečeri viņu autoparkā. Pirms diviem mēnešiem Mairis uzaicināja viņu uz kino, pēc tam viņi satikās vēl vairākas reizes. Dāvināja ziedus, veda uz kafejnīcu. Evija pieņēma uzmanības apliecinājumus labvēlīgi, vienu reizi pat jautāja, vai viņš grasās viņu precēt.
— Un kāpēc ne? — toreiz Mairis viņu apskāva. — Es vienmēr gribēju lielu ģimeni. Lai bērni, visi sanāk kopā pie galda, smejas. Zini, kā filmās rāda — liela māja, vecmāmiņas, vectēvi, mazbērni.
— Es nezinu, kā tas ir, — Evija paraustīja plecus. — Es uzaugu tur, kur manas ģimenes nebija.
— Tad mēs radīsim savu, — Mairis noskūpstīja viņu deniņos.
Ar to saruna beidzās. Tagad, piebraucot pie kopmītnes ar torti un margrietiņu pušķi, Mairis iedomājās, cik ļoti Evija priecāsies. Rīt pat ies iesniegt pieteikumu Domes Dzimtsarakstu nodaļā. Sāks jaunu dzīvi. Viņš uzgāja uz ceturto stāvu, pieklauvēja pie pazīstamajām durvīm. Neviens neatbildēja. Tad Mairis mēģināja atvērt — durvis bija neaizslēgtas. Viņš iegāja un sastinga.
Evija sēdēja uz gultas. Blakus Viktors, tas pats šoferis, kuru Jānis jau divreiz bija noņēmis no reisa.
Torte un ziedi izkrita Mairim no rokām. Pušķis izjuka uz grīdas.
— Mairi, tas nav tas, ko tu domā! — iesaucās Evija.
Bet Mairis jau bija pagriezies un izgājis, aizcērtot durvis. Viktors mēģināja izskriet pakaļ, murminot kaut kādus attaisnojumus, bet Mairis atgrūda viņu atpakaļ koridorā un devās prom. No kaimiņu istabām spraucās ārā ziņkārīgas sejas. Nākamās divas dienas viņš gulēja mašīnā, kas bija novietota autoparka stāvvietā. No rīta devās reisā, vakarā atgriezās un atkal iekārtojās desmitnieka aizmugurējā sēdeklī.
Darbs bija grūts. Vasarnīcu īpašnieki, atgriežoties no dārziem, aizkrāva ejas ar milzīgām somām, groziem, pašdarinātiem ratiņiem. Pārējie pasažieri pastāvīgi pukojās, pieprasīja novākt mantas. Mairis iejaucās, mēģināja ieviest kārtību, bet tas tikai vēl vairāk sabojāja garastāvokli.
Piektdien lija lietus. Pie pieturas autobusā iekāpa gados veca sieviete lillā lietusmētelī un platmalu cepurē. Mairis nodomāja kaut ko pie sevis nodomāja un aizvēra durvis. Sieviete apsēdās pie loga. Pēc viņas salonā iekāpa Līga, kontroliere. Pēc minūtes salonā sākās nesaskaņas.
— Braucat bez biļetes? — skaļi teica Līga. — Vēl uzlikusi modernu cepuri! Mairi, apturi autobusu, izsēdinām bezbiļetnieci.
— Es vienkārši maciņu mājās aizmirsu, — vecenīte runāja klusi, vainīgā balsī. — Man tikai trīs pieturas jāaizbrauc. Uz ielas taču lietusgāze. Rīt atnesīšu naudu, goda vārds.
Pasažieri sacēla troksni. Kāds atbalstīja kontrolieri, kāds pukstēja lai ātrāk atrisina jautājumu un brauc tālāk. Mairis paskatījās pulkstenī. Viņš bija sarunājis apskatīt dzīvokli Zaļajā ielā, saimniece negribīgi piekrita satikties vakarā. Nedrīkst kavēt — vairs viņa negaidīs.
Viņš izgāja no kabīnes un piegāja pie vecenītes.
— Cienītā, jūs visus aizkavējat. Man šis ir pēdējais reiss, mani gaida cilvēki. Lūdzu, izkāpiet.
— Dēliņ, nu kas tev maksātu mani aizvest? — sievietes balsī atskanēja lūgums. — Tikai divas pieturas.
— Visiem ir vienalga par tavām divām pieturām, — Mairis sajuta, kā iekšpusē kaut kas sāk vārīties. — Esat man visi apnikuši. Ej tik ārā, neaizkavē cilvēkus.
— Tev jau tā dzīvē nesokas, bet tu vēl tagad tā runā, — mierīgi teica sieviete, pieceļoties no vietas. — To tu nožēlosi.
— Vai tiešām? — Mairis pasmaidīja. — Ko tu, ragana, vai?
— Ne ragana. Vienkārši tavs liktenis. Un ar likteni jokot ir bīstami, atceries manus vārdus.
— Man jau sliktāk vairs nevar būt, — Mairis paņēma vecenīti aiz elkoņa un izveda no autobusa zem stiprām lietusgāzēm.
Viņš aizveda pasažierus līdz galapunktam, bet nepaspēja aizbraukt līdz bāzei — autobuss uzslīdēja uz slapjā asfalta. Mairis tik tikko noturēja stūri, apstājās ceļmalā un izgāja paskatīties, kas noticis. Priekšējā riepa bija tukša.
Kaut ko murminot, viņš izņēma rezerves riteni un sāka mainīt riteni lietū. Līdz brīdim, kad viņš nokļuva bāzē, drēbes bija izmirkušas caurcaurēm. Mairis pārģērbās, iekāpa “savā vecajā auto, pagrieza atslēgu. Nekā. Mašīna klusēja.
— Tikai ne tas, — viņš noteica un devās pārbaudīt. Akumulators bija tukšs.
Viņš aizvēra motora pārsegu un devās uz izeju kājām. Pie vārtiem viņu panāca Alekss, gados vecs šoferis, kurš reizēm aizvietoja atvaļinājumā esošos kolēģus.
— Mairi, kāpēc tu soļo kājām?
— Nu, mašīna neiedarbojās.
— Sēdies, es tevi aizmetīšu.
Pa ceļam Alekss jautāja, kur vest. Mairis gribēja nosaukt dzīvokļa saimnieces adresi, bet saprata, ka jau ir par vēlu. Nācās lūgt aizvest uz mājām. Māte sagaidīja viņu durvīs.
— Mairiņ, cik labi, ka tu atbrauci! Tikai mums te ir notikusi pārkārtošana. Tavu istabu mēs ar Artūru pārtaisījām par guļamistabu. Bet viesistabā uz dīvāna tagad dzīvo Artūra brālis, Viesturs. Viņš atbrauca pie mums ciemos. Tā ka lūk…
— Skaidrs, — Mairis apgriezās un izgāja. — Dzīvojiet mierā.
— Dēliņ, tu vismaz paēd! — māte izskrēja viņam pakaļ uz kāpņutelpu.
Bet Artūrs viņu apturēja:
— Netraucē viņam, Elīna. Mairis ir pieaudzis, pats tiks galā.
Nakti Mairis pavadīja mašīnā stāvvietā. No rīta devās uz darbu, bet darbiniece Sanita, viņu apskatījusi, pakratīja galvu.
— Mairi, nav labi.
Pēc stundas viņu aizveda. Pirmās dienas viņš gandrīz necēlās no gultas. Ceturtajā dienā kļuva vieglāk, Mairis sāka staigāt pa koridoru, izkustēties. Pie loga koridora galā bieži sēdēja jauna sieviete ar grāmatu. Vairākas reizes viņu skatieni sastapās, viņa uzsmaidīja, bet saruna kaut kā neaizsākās. Beidzot, aptuveni pēc nedēļas, Mairis uzdrošinājās pieiet.
— Vai drīkst apsēsties?
— Protams, — sieviete atlika grāmatu malā. — Mani sauc Alise.
Viņi sāka sarunāties. Izrādījās, Alise strādā par pavāri bagātā mājā pilsētas nomalē. Saimnieks, Valters, uzauga kopā ar viņas māti, kura bija aukle viņu ģimenē. Tagad gan Alise, gan viņas māte dzīvo šajā mājā, pieskata saimniecību.
— Un ar ko jūs nodarbojaties? — jautāja Alise.
— Autobusa šoferis. Vedu starppilsētas maršrutos.
— Tas ir labs darbs, — Alise pamāja. — Palīdzat cilvēkiem.
Mairis nosarka, atceroties to vecenīti lietū. Kas tad uz viņu bija nācis, viņš joprojām nesaprata.
— Gribu mainīt darbu, — viņš atzinās. — Bet pagaidām nezinu, uz ko.
— Klausies, — Alise atdzīvojās, — bet saimnieks tieši meklē šoferi! Iepriekšējais atlaists pirms mēneša. Gribi, es tevi ieteikšu?
— Nopietni? — Mairis sajuta, kā iekšpusē iepukstējās cerība.
— Protams. Valters ir laipns, taisnīgs. Ja es teikšu, ka tu esi labs cilvēks, viņš tevi noteikti pieņems.
Nākamajā dienā pēc izrakstīšanās Mairis ieradās savrupmājā Kļavu ielā. Māja bija milzīga, trīs stāvu, ar kolonnām pie ieejas. Valters izrādījās ap četrdesmit gadu vecs vīrietis, garš, ar atklātu seju. Runāja vienkārši, bez iedomības.
— Alise par jums labi atsaucas, — viņš teica. — Vajadzīgs uzticams šoferis, kas pārzina pilsētu. Gatavs sākt?
— Jā, protams.
— Tad rīt sākat. Alga ir divreiz augstāka nekā autoparkā. Derēs?
Mairis tik tikko atturējās, lai neiesauktos aiz prieka. Tajā pašā dienā viņš aizbrauca uz autoparku iesniegt atlūgumu. Jānis viņu sagaidīja ar teikumu:
— Ko tu dari? Ko es likšu tavā maršrutā? Cilvēku jau tā trūkst! Atceries: atpakaļ nelūdzies, nepieņemšu!
Mairis pamāja un pēc trim dienām saņēma izmaksu. Jaunais darbs pārsniedza visas cerības. Automašīna bija jauna, komfortabla, ar ādas sēdekļiem un mīkstu piekari. Valters pret viņu izturējās ar cieņu, vakaros Mairis iegāja virtuvē, kur Alise gatavoja vakariņas, viņi ilgi sarunājās. Ar katru dienu Mairis arvien vairāk pārliecinājās — lūk, tā ir īstā dzīve, par kuru viņš bija sapņojis.
Kādu rītu Valters teica:
— Mairi, brauksim uz dzelzceļa staciju. Jāaizbrauc pakaļ manai auklei, Valdai. Viņa bija aizbraukusi pie māsas.
Pa ceļam saimnieks stāstīja:
— Iedomājies, nesen ar aukli notika briesmīgs stāsts. Brauca viņa autobusā, maciņu mājās aizmirsa. Un tas šoferis viņu izdzina lietū. Naktī! Kāds nelga! Ja es zinātu, kurš tas ir, pats ar viņu tiktu galā. Auklīte man ir klusa, mierīga, nevienu dzīvē nav aizvainojusi. Un pasažieri žēloja centus, neviens par viņu nesamaksāja. Labi, ka kāds jauns vīrietis ar mašīnu gadījās, aizveda līdz mājām. Lūk, tas ir godīgs rīcība.
Mairis klausījās un juta, kā iekšpusē sastingst. “Tikai ne tas,” viņš domāja. Pieturā viņiem tuvojās sieviete gados lillā lietusmētelī. Rokās viņa nesa to pašu platmalu cepuri.
— Sveiks, Valteriņ, — viņa apskāva saimnieku. — Paldies, ka sagaidīji.
Tad viņas skatiens krita uz Mairi. Viņa apstājās.
— Un kurš tas ir?
— Iepazīsties, mūsu jaunais šoferis, Mairis. Tagad viņš tevi vedīs, ja kaut kas būs nepieciešams.
Valda uzmanīgi paskatījās uz Mairi.
— Ar dvēseli kurlais cilvēks lūgumus nedzirdēs.
— Par ko tu runā? — Valters nesaprata.
— Tas ir tas pats šoferis, Valteriņ. Kurš mani atstāja lietū.
Valters nobālēja.
— Tu? — viņš pagriezās pret Mairi. — Tas biji tu?
Mairis klusēja. Ko viņš varēja teikt?
— Lūk, tavs aprēķins, — saimnieks izvilka no žaketes kabatas vairākas banknotes un iebāza tās Mairim rokā. — Un vairs neparādies.
Atlikušo dienas daļu Mairis klīda pa pilsētu. Vakarā viņš sastādīja Alises numuru.
— Es visu zinu, — viņa teica. — Mairi, kā tu varēji tā izdarīt?
— Alise, piedod. Es toreiz…
Bet viņa jau bija nolikusi klausuli. Mairis aizbrauca no pilsētas. Iekārtojās par šoferi kaimiņu novadā. Trīs gadus viņš neatgriezās mājās, tikai reizēm zvanīja mātei. Pēc tam uzdrošinājās — paņēma atvaļinājumu un atbrauca. Māte bija laimīga viņu redzēt. Artūrs, kā izrādījās, bija labs cilvēks. Mairis pavadīja ar viņiem divas dienas, bet pēc tam, nespēdams atturēties, aizbrauca uz savrupmāju Kļavu ielā.
Māja izskatījās savādāka. Slēģi aizvērti, pagalmā nav redzamas mašīnas. Mairis piegāja pie vārtiem — uz tiem karājās zīmīte: “Māja tiek izīrēta. Zvanīt pa tālruni…”
Viņš piezvanīja uz numuru. Atbildēja vīrieša balss.
— Māja tiek pārdota, — vīrietis paskaidroja. — Saimnieki aizbrauca uz ārzemēm. Māju pieskata divas sievietes, dzīvo mazā flīģelī uz zemes gabala.
Tātad Alise ir šeit. Mairis sajuta, kā sirds sāk pukstēt ātrāk. Viņš gāja gar žogu, atrada vārtiņus. Tie izrādījās neaizslēgti. Tur bija kluss. Tikai dārza dziļumā bija redzama neliela vienstāva mājiņa. Mairis devās turp. Pēkšņi no loga atskanēja sauciens. Sievietes balss.
— Mamma! Māmiņ!
Tā bija Alise. Mairis metās pie durvīm, atrāva tās. Istabā divi vīrieši. Viens turēja Alisi, otrs stāvēja virs gados vecas sievietes, kas gulēja uz grīdas.
— Kas tas vēl ir? — vīrietis ar bārdu pagriezās pret Mairi. — Tiec ar viņu galā.
Lasi vēl:
Otrais spēra soli uz priekšu. Mairis pēc tam neatcerējās detaļas. Atcerējās tikai, kā izvairījās, kā satvēra krēslu un uzgāza to vīrietim. Bārdainais metās palīgā un Mairis to sajuta.
Alise zvanīja lai izsauktu palīgus. Mairis turpināja, jūtot kā zūd spēki. Bet viņš nevarēja atkāpties. Nevarēja pieļaut, ka šie cilvēki nodara pāri Alisei. Palīgi ieradās pēc desmit minūtēm. Viņus aizveda.
Alise metās pie viņa, apskāva.
— No kurienes tu šeit?
— Atbraucu atvaļinājumā, nolēmu jūs apciemot, — Mairis glāstīja viņas matus. — Un laikus, kā redzi.
Valda, atjēgusies, piegāja pie viņiem.
— Paldies tev, dēliņ. Tu mūs izglābi.
—Man jālūdz piedošana, — Mairis nolaida acis. — Valda, es joprojām kaunos par to dienu. Katru dienu atceros, kā es ar jums izrīkojos, un nevaru sev piedot.
Vecā sieviete paskatījās uz viņu uzmanīgi, tad uzsmaidīja.
— Zini, es tev toreiz teicu par likteni. Un man bija taisnība. Liktenis mūs patiešām saveda kopā. Tikai lai tu saprastu kaut ko svarīgu.
— Ko tieši?
— Ka laipnība atgriežas. Un ļaunums arī. Tu mani aizvainoji, bet šodien aizstāvēji. Tātad tevī ir kaut kas labs. Tātad tu esi mainījies. Un tas ir galvenais.
Alise ciešāk piespiedās Mairim.
— Tu tiešām esi mainījies?
— Ceru, — viņš atbildēja. — Es daudz domāju visus šos gadus. Par to nakti, par sevi, par to, kāds cilvēks gribu būt. Un sapratu — dusmas neko neatrisina. Tās tikai visu bojā.
— Tad mums ir iespēja sākt no jauna? — jautāja Alise.
— Mums ir iespēja sākt pareizi.
Valda skatījās uz viņiem un smaidīja. Liktenis patiešām prot dot mācības. Reizēm spēcīgas, reizēm nozīmīgas. Bet vienmēr taisnīgas. Un vienmēr dodot otro iespēju tiem, kas ir gatavi mainīties.
